Roku darbs pulkstenis

Cik bieži no TV ekrāna, žurnālu lapām vai tiešsaistes kopienām mums māca, kā no nekā izveidot kaut ko skaistu. Un mēs uz to skatāmies ar pusaudžu meiteņu entuziasmu un baudām to. Eh, ja tikai rokas augtu no īstās vietas, es arī kaut ko darītu. Cik bieži tev nāk šādas domas? Godīgi sakot, es pastāvīgi. Bet dziļi iesakņojies, iedibinātais uzskats, ka nevaru pareizi turēt rokās pat adatu, manī sēž ļoti pārliecinoši un stingri. Bet, iespējams, katrai jaunai dāmai, piemēram, man, pienāca brīdis, kad mēs sev teicām: "Biju, es nebiju." Un viņi nolēma izveidot kaut ko tādu, 90% gadījumu atsakoties no saviem nožēlojamajiem mēģinājumiem, pirms viņi pat tikuši galā ar trešdaļu ceļa.
Bet šoreiz es sev teicu: "Ar to pietiek, jums tas ir jāredz līdz galam neatkarīgi no tā, cik tas maksās."
Tātad, es atcerējos pulksteni, kas jau sen krāja putekļus pieliekamā plauktā, un nolēmu no tā izgatavot kaut ko, ko izmantošu.



Pirms simts gadiem kāds “laipns” cilvēks mums uzdāvināja šo netīrību, kas, kā jau varēja nojaust, papildināja nepieprasīto lietu kolekciju.
No bezdibena skapja gaismā nāca veca blūze ar skaistu materiālu, bet vairs ne īstajā izmērā. Atradu līmi un skrūvgriezi.
Process ir sācies.
Ar skrūvgriezi noņēmu pulksteņam briesmīgo plastmasas korpusu, izņēmu stiklu un apskatīju ciparnīcu, kuru vajadzēja šur tur pielīmēt.



Pēc tam no blūzes izgriezu piemērota izmēra auduma gabalu un iegriezu tajā caurumu centrā. Starp citu, izmēru varēja nepalaist garām tikai otrajā mēģinājumā, kopš pirmās reizes materiāls knapi sasniedza apmali. Tāpēc no savas pieredzes varu teikt, ka labāk ir nogriezt vairāk un pēc tam apgriezt uz pulksteņa malas.
Tālāk sekoja darbietilpīgākais un visnepatīkamākais brīdis: bija nepieciešams pārklāt plastmasas korpusu ar materiālu.



Ar līmes un kāda mammas palīdzību man tas beidzot izdevās. Tiesa, nācās atvadīties no manikīra un pāris reizes noplēst pirkstus, kuri tika pielīmēti auduma vietā. Bet, izmantojot izmēģinājumus un kļūdas, es sapratu, ka vieglāk ir izmantot vecu lodīšu pildspalvu, kuras otrā puse ļauj ļoti viegli pielīmēt materiālu. Es pat nerunāšu par savām žēlabām, kad man nācās to noplēst un pārtaisīt, jo audums bija sarucis.
Un tagad līme bija nožuvusi, pulksteni varēja atkal salikt. Savādi, viņi izskatījās ļoti jauki, bet kaut kā pietrūka. Un tad es atcerējos tauriņus, kas “dzīvo” mana drauga bezgaumīgajā gleznā, padarot to ļoti foršu.
Ir izlemts, es to izdarīšu dekors no tauriņiem.
Uzzīmēju veidni uz papīra un izgriezu. Tad es atradu vāku no salātiem, kurus pirms dažām dienām nopirku pēc svara, un sapratu, ka šī plastmasa būtu ideāla. Es pārnesu veidni uz plastmasu un izgriezu divus tauriņus.



Es to saliecu spārnu sākumā, jo plastmasa tam bija pietiekami mīksta.
Pēc tam nācās atcerēties bērnību un sākt zīmēt.Noderēja vecās nagu lakas, kuru izrādījās pārpilnībā. Priekšpusē uzklāju pamatkrāsu, sarkanoranžu.



Apmales apmali izgatavoju no bronzas, uzkrāsoju gaiši rozā un zelta zibspuldzes un uzliku četrus baltus punktus uz katra tauriņa.
Rezultāts mani iepriecināja, tauriņi mirdzēja, bet nebija ne pretenciozi, ne pārāk krāsaini, kas būtu bijis lieki ar pelēkzilo paisley audumu uz pulksteņa apmales. Es tos pielīmēju pie pulksteņa nejaušā secībā un sāku baudīt rezultātu.



Tikai divas stundas darba, sabojāts manikīrs un no līmes norauta āda uz pirkstiem. Bet rezultāts pārsniedza visas manas cerības. Mans mīļais pulkstenis ar tauriņiem tagad karājas pašā centrā. Un dīvainā kārtā pēc stundas vairs nedomāju par manikīru un izžuvušo līmi, bet bieži skatījos pulkstenī, jo man tas ļoti patīk.